Kur es vēlot dzīvot? Ar ko es vēlos būt kopā? Ko es gribu darīt?
Ja mēs ļaujam ķermenim sniegt atbildes uz šiem jautājumiem, mēs veicam pareizās atbildes.
Biodanzā mēs izdejojam šos jautājumus, rodot atbildes savā dziļākajā būtībā. Tas ir kā atgriezties pie savām saknēm. Mēs izdejojam sevi, savienojoties ar savām emocijām, kuras paver mums ceļu pie mūsu iedzimtiem instinktiem, t.i., mūsu bioloģiskās bāzes. Tāpēc metodes nosaukums ir Biodanza, kur “bio”nozīmē – bioloģiskā sākotne, deja – jēgpilna kustība, mums nozīmīga kustība.
Biodanza uzdod mums visiem svarīgus dzīves pamatjautājumus:
1) Kur es vēlot dzīvot?
Šim jautājumam ir saistība ar mātišķuma instinktu – drošuma sajūtu, ko rada laba bērnības pieredze attiecībās ar māti – tā ir “mātes klēpja sajūta”. Ja bērnībā pieredze nav bijusi laba, es visu savu dzīvi varu pavadīt savas dzīves vietas meklējumos, nekur īsti nejūtoties labi. Mums daudziem bērnībā ir bijusi problēma, ka vecāki ir bijuši pārņemti ar dzīves ikdienas problēmām un vairāk laika ir veltījuši, lai nodrošinātu iztiku un izdzīvošanu, un mazāk laika ir atlicis atbalstošu, emocionāli drošas un siltas saiknes radīšanai. Dzimtenes instinkts nosaka spēju atrast vietu, kur es jūtos kā mājās. Savukārt migrācijas instinkts ir spēja būt aktīvam un meklēt dažādas vietas, kur var justies droši. Tā ir spēja neiestrēgt.
Svarīga ir visu instinktu kopādarbošanās, jo mums ir nepieciešams gan drošības radītais komforts, gan ar izaicinājumu saistītais risks. Atrodoties nepārtrauktā komfortā mēs nesasniegsim savu iespēju maksimumu. Savukārt tikai izaicinājumi bez drošības un miera radītā komforta neļaus mums atslabināties un atjaunot spēkus.
Biodanza nevar praktizēt viens, jo tieši grupa ir tā, kas dod siltu, atbalstošu un pozitīvu vidi, attaino “mātes klēpja sajūtu”. Sniedz piederības sajūtu, atbalstu, nedalot cilvēkus pēc vecuma, izglītības, dzimuma, sociālā slāņa. Tas ir tas, kas palīdz justies brīvi, ieklausīties sevī. Pārmaiņas var sākties tad, kad rodas sajūta, ka var uzticēties.
2) Ar ko es vēlos būt kopā?
Atbildes uz šo jautājumu sniedz savienošanās ar rūpēšanās instinktu, empātijas instinktu ( spēju saplūst, justies tā kā jūtas otrs cilvēks, nevis domāt kā jūtas otrs cilvēks), seksualitātes instinktu. Seksualitāte nenozīmē seksu un ģenitālijas, tā ir mūsu kultūras interpretācijas problēma. Daudzi “tabu” mūsu kultūrā un sabiedrība ir saistīti ar kontaktu un baudu. Bieži mūsu audzināšana fokusējas uz noliegumu un bailēm… “neaiztiec sevi” un tml. – kas atstāj mūsos vainas sajūtu. Tas bieži traucē cilvēkiem izveidot kontaktu ar savu ķermeni un nespēju to just. Sabiedrība tiek nepārtraukti radīts ķermeņa kults kur ķermenim tiek uzlikta komerciāla vērtība – es patikšu, ja mans ķermenis atbildīs noteiktiem standartiem, noteiktam izskatam … Un mēs bieži pazaudējam sevi meklējumos – cenšoties uzminēt, kas otram patiks un šajos meklējumos aizvien tālāk aizejam no savām izjūtām … Mēs vairāk izjūtam sevi sāpēs, nevis ķermeniskā labizjūtā. Biodanzā seksualitātes centrālais jēdziens ir baudījums – justies labi savā ķermenī, atmodināt un iedarbināt visas maņas, kuras daba mums ir devusi. Biodanzā mēs veicinam jebkuru dzīvesprieku un baudījumu: būt saulē, izbaudīt svaigu ūdens malku, sulīgu ābolu – izjust smaržu, garšas buķeti, pieskārienu, sajust ūdens jūtīgo plūsmu uz savas ādas utml.
Labizjūta sākas ķermenī brīdī, kad es varu savienoties ar savām vajadzībām. Psihologs Maršals Rozenbergs ir teicis: “Mēs esam depresīvi tāpēc, ka mēs nesaņemam to, ko mēs gribam, jo mēs netiekam mācīti saņemt to, ko mēs gribam. Mēs tiekam mācīti būt labiem maziem zēniem un meitenēm un labām mātēm un tēviem. Un ja mēs turpināsim būt “šīs labās lietas”, ko citi no mums gaida, tad labāk pierast būt depresīviem. Depresija ir atlīdzība par būšanu labam.” Lai spētu pateikt citiem, kādā veidā viņi var padarīt manu dzīvi brīnišķīgāku, man ir jāspēj savienoties ar savām vajadzībām caur mana ķermeņa izjūtu.
3) Ko es gribu darīt?
Atbildes uz šo jautājumu ierosina barošanās instinkts, atklāšanas instinkts (zinātkāre). Tas nozīmē būt saistībā ar citiem, būt afektīvā (labvēlīgā) tīklā. Dzīvā tīklā neeksistē vārds šķiršanās. Viss ir saistīts – es un mana vide. Mūsdienu dabas zinātnieki uzsver, ka “Tīkls ir visu dzīvo sistēmu pamata veidošanās struktūra”. Tikai caur mijiedarbību ar savu vidi, t.i., citiem cilvēkiem es atveru savu identitāti, tā ir attīstība. Būt “neatkarīgā atkarībā”. Biologs H.Maturana atzīmē, ka : Dzīve sastāv no neatkarīgas atkarības”. Tur kur veidojas atkarības nav dzīve. Es varu šķirties no procesiem, kas darbojas pret dzīvi, un šī šķiršanās nenotiek galvā, bet ķermenī. Instinks ir “bēgšana un cīņa”, t.i., aiziet no situācijām, kas ir pretējas dzīvei – dažādas atkarības, pārslodzes, toksiskas vides – burtiskā un pārnestā nozīmē (nelabvēlīgi noskaņoti cilvēki).
Biologs H.Maturana: ”Dzīvai sistēmai ir jāpaliek atvērtai. Ja tā ir slēgta, tā ir beigta”. Mūsu dabā ir būt atvērtam, ieinteresētam. Spēt brīnīties. Nepieņemt neko kā pašsaprotamu. Einšteins ir teicis: “ Brīnīšanās ir mūsu pieeja Visumam. Tas, kas ir aizgajis no brīnīšanās ir tikpat kā miris.” Brīnīšanās ir aicinājums uz darbību. Mēs bieži kaut ko vēlamies, domājam, runājam par kaut ko, bet neuzdrīkstamies veikt darbību… Atklāšanas instinkts aicina spēt sekot savām vēlmēm, būt radošam savā dzīvē.
Atbildes uz šiem jautājumiem neatrodas mūsu galvā, bet mūsu ķermenī.
Biodanzā caur jēgpilnu kustību mēs “reanimējam ķermeni kā domāšanas avotu” un veicinam mūsu instinktu aktivizēšanos.
Biodanza pamatlicējs Rolando Toro uzskata, ka jēdziens “instinkts” psiholoģijā ir ticis noniecināts, neievērojot to bioloģisko pamatojumu. Iedzimtie instinkti ir patiesi “biokosmiski baušļi”, kas visas dzīves laikā strukturē mūsu dzīves motivāciju – vēlmi dzīvot. Tā bioloģiskā jēga ir pielāgošanās videi, lai nodrošinātu sugas izdzīvošanu.
“Instinkts nekad nav impulsīvs un momentāns, tas ir konstants spēks. Tā kā tas nepieder ārējai pasaulei , bet nāk no ķermeņa dzīlēm, nav nozīmes no tā izvairīties.” (Z.Freids)
Mūsu pirmuzdevums ir atgūt mūsu dzīves instinktīvo pamatu un orientēties pēc šiem pirmatnējiem pamatiem, nevis cīnīties ar bieži sabiedrībā izpaustām vispārējām bailēm no instinktu atbrīvošanas, jo tieši instinktu apspiešana rada neirozes un saslimšanas. Rolando Toro piešķir instinktiem lielāku lomu un ir sakārtojis tos savstarpējā tīklā, kura centrā atrodas instinkts dzīvot un ap to grupējas visi pārējie instinkti.
Izdzīvošanas un dzīvības saglabāšanas instinkts ir dinamiski saistīts ar identitātes spēku. Identitāte nav tikai domāšana, tas ir arī tas ko es jūtu un ko es daru. Tikai viss kopā veido veselīgu identitāti, kur prāts ir saskaņā ar jūtām un darbību.
Reiz dzirdēju stāstu par Āfrikas cilti, kurai bija rituāls katram bērnam pēc viņa piedzimšanas dziedāt viņam speciāli veltītu dziesmu, kā arī dziedāt šo dziesmu arī citos viņam nozīmīgos brīžos. Un gadījumos, kad kāds šajā ciltī izdara kādu nodarījumu, viņi to nesoda, bet dzied viņa dziesmu. Viņi uzskata, ka cilvēks ir izdarījis nodarījumu, jo ir aizmirsis, kas viņš ir, un ar dziesmu viņam palīdz atgriezties pie sevis… savas dziļākās būtības…
“Biodanza ir dzīves pedagoģija, kur mums nevajag mācīties neko jaunu, bet jāapgūst vecā gudrība. Mums ir daudz jāaizmirst, nevis jāmācās.” / Rolando Toro, Biodanza metodes pamatlicējs/
