“Kad es atklāšu, kas es esmu, es būšu brīvs” /Ralfs Elisons/
Jautājums “Kas es esmu?” ir nodarbinājis cilvēku prātus savas identitātes meklējumos jau gadsimitem ilgi. Un katrs no mums tieši vai netieši meklē atbildi uz šo jautājumu jau no pašas mazotnes. Un lai arī šis jautājums skan tik pazīstami un it kā vienkārši, dziļi mūsos tas mūs biedē … jo varbūt es vairs nebūšu pats, kad es atklāšu sevi…
Būt pašam, lai ietu savu ceļu, ir nepieciešama drosme, ieklausīšanās sevī, sevis sajušana un savienošanās ar savu iekšējo balsi – instinktīvo spēku. Tas ir spēks, kas mūs padara brīvus… brīvus no stāsta par sevi, jo mēs redzam spogulī seju, kuru esam izveidojuši, lai dzīvotu, lai adaptētos…
Dr.Sjū Mortere runā par mūsu iekšējo balsi, kas atrodas mūsu būtības centrā un reizi pa reizei ierunājas mūsos… un neapzināti mēs vēlamies tai sekot, bet bieži vien to ignorējam vai rīkojamies tā kā būtu pareizi… vai tā kā vajag… kaut kur dziļumā mēs zinam, ka šī iekšējā balss ilgojas būt sadzirdēta un ka tā ir daudz kas vairāk – tā ir mūsu vieduma balss, brīvības balss … un patiesībā šī balss nevis ilgojas tikt sadzirdēta, bet gaida brīdi, kad varēs brīvi izpaust sevi. Tā kā mūsu iekšējā balss mēdz konfliktēt ar mūsu loģisko prātu, tā tiek pārsvarā apspiesta. Un visbiežāk mēs nožēlojam, ka nepaklausījām savai iekšējai balsij. Cik reizies ir bijušas situācijas, kad mēs domājam, ka darīsim vienu, bet galu galā daram tieši pretējo. Dr Sjū Mortere skaidro, kas tas notiek atkārtoti un atkārtoti, jo mēs esam pārāk apspieduši savu iekšējo balsi, savu būtību, daļu no sevis.
Dr Sjū Mortere sauc to par “aizsargājošo personību” (vai ego), kurš sāk uzplaukt no brīža, kad mēs sākam izprast kā ir “darīt pareizi”, kā iekļauties, kā patikt mammai, saņemt ēdienu un drēbes … Agrā bērnībā “aizsargājošā personība” rodas mirkļos un situācijās, kad mēs nejūtamies droši un jūtamies apdraudēti, un mūsu “aizsargājošā personība” dara labāko, lai palīdzētu mums tikt galā ar sarežģītām un mums vēl nepazīstamām situācijām un emocijām. Un šajās situācijās mēs pieredzam sevi kā neadekvātus un nepietiekošus – ka mēs neesam pietiekoši labi… un mēs jūtam, ka mums ir jāizveido vēl viena labāka sevis versija, lai mēs būtu pietiekoši, pieņemti un mīlēti…. un jau bērnudārza vecumā mūsu “aizsargājošā personība” ir profesionālā līmenī un mēs ātri iemācāmies kā saņemt no skolotājas “zelta zvaigzni” vai “smaidiņu” un kā sadzīvot ar vienaudžiem.
Mūsu “aisargājošā personība” balstās bailēs un tas, kas tika radīts ar vislabākajiem nodomiem, gala rezultātā sāk mūs ierobežot un tas, kas tika veidots mūsu drošībai, galu galā sāk mūs apspiest. Mēs uzceļam sev patvērumu un paslēpjamies tajā. Un šis patvērums ir veidots no mūsu domām par to, kas mums būtu jādara, lai saņemtu labu atzīmi, saņemtu atzinību no tēva un mātes, tai pašā laikā ignorējot savas izjūtas. Un tieši šīs pieredzes un savu izjūtu apspiešana rada mūsos vislielākās sāpes. Un vēlāk dzīvē mēs turpinam aizsargājot sevi un darīt visu, lai saglabātu darbu, vai uzturētu attiecības, lai iederētos…. Un mūsu “aizsargājošā personība” kļūst par mūsu cietumu…
Un vidrīzāk mūsu “darbs” ir atrast savu autentiskumu, un dzīvot saskaņā ar savu iekšējo balsi, un atļaut tai vadīt mūsu izvēles un rīcību katrā mirklī …
Identitāte pati par sevi neeksistē – tā veidojas attiecībās ar citiem. Identitāte ir attiecības. Un šīs attiecības var būt toksiskas vai mīlošas. Toksiskas attiecības veicina “aizsargajošās personības” izaugsmi un sašaurina mūsu iespējas. Mīlošas attiecības veicina autentiskumu un atver plašumu…. dzīves izjūtu plašumu.
Biologs Humberto Maturana uzsver, ka Identitāte nav atribūts, bet gan process.
Biodanza metode ir personības attīstības process, kas savieno mūs ar savām izjūtām, iekšējo balsi… Biodanzā mēs izdejojam sevi, rodot atbildi uz jautājumu “Kas es esmu?” savās izjūtās, savā dziļākajā būtībā. Mēs izdejojam sevi, savienojoties ar savām emocijām, kuras paver mums ceļu pie mūsu iedzimtiem instinktiem, t.i., mūsu bioloģiskās bāzes. Tāpēc metodes nosaukums ir Biodanza, kur “bio”nozīmē – bioloģiskā sākotne, deja – jēgpilna kustība, mums nozīmīga kustība… Un mēs esam šajā procesā kopā ar citiem, kur īpašā vidē varam būs mēs paši – bez maskām, bez lomām…
Biodanza metode aicina “Nemeklēt, kas mēs esam, bet dzīvot, kas mēs esam.”
Rolando Toro, Biodanza metodes pamatlicējs ir teicis: “Pārdzīvojums būt dzīvam ir identitātes psiholoģiskā sakne. Dzīvot ar prieku, “dzīvot kopā”, spēt būt afektīvā kontaktā. Pārdzīvojums rodas “dzīvojot kopā”…. “Mūsu identitātes sajūta mums atklājas, ja klāt ir citi”.
Nāc un pievienojies …. katru trešdienu plkst.19:30!